Tīmekļa vietnē Artterritory.com, kas specializējas kultūras tēmās, publicēts raksts par Latvijas mākslas tirgus tendencēm – situāciju komentē vadošo galeriju, izsoļu namu īpašnieki, mākslas vēsturnieki un mākslas kolekciju īpašnieki.
Intervēto vidū bija arī Rietumu Bankas pārstāvis, kas pārrauga bankas korporatīvo kolekciju. Sarunā viņš nosauca galvenās tendences, kas pašlaik nosaka mākslas tirgus virzību mūsu valstī, un minēja iespējamos risinājumus, kas veicinātu tā attīstību – tostarp palielinātu interesi par mūsdienu māksliniekiem, kā arī veidotu sabiedrības izpratni par mākslas vērtību un interesi par to.
Rietumu Bankas mākslas kolekcija, kurā ir vairāki simti darbu, kas pārstāv Latvijas, Eiropas, Krievijas un Amerikas skolas, sākta veidot 2000.–2001. gadā. Vairāk nekā 80% ir glezniecības darbi, pārējais ir grafika, tēlniecība, lietišķā māksla. Kolekcijas pamatu veido 19. gadsimta beigu, kā arī 20. gadsimta sākuma un vidus perioda darbi.
“Pamatkritērijs ir ļoti vienkāršs: nepieciešams, lai glezna vai skulptūra patiktu un lai to varētu eksponēt bankas telpās. Arī mēs ievērojam Deutsche Bank noteikto principu – māksla strādā kopā ar mums! Mākslas darbi tiek iegādāti par adekvātām cenām, vienlaikus investīciju aspekts nav noteicošais. Mums ļoti patīk pirkt patiesi labus, interesantus mākslinieku darbus.”
Komentējot situāciju Latvijas mākslas tirgū, viņš ieskicēja vairākas aktuālas problēmas, kas palēnina šī tirgus attīstību:
“Pirmkārt, tā saukto “maksātspējīgo kolekcionāru” uzmanība ir fokusēta ļoti šaurā segmentā, burtiski uz 10–20 uzvārdiem. Šo autoru darbu lielākā daļa atrodas vai nu muzeju krājumos, vai privātās kolekcijās, un labi piedāvājumi pat labākajās izsolēs parādās ārkārtīgi reti.
Otrkārt, cenu ziņā Latvijas tirgus tā arī nav atguvies pēc 2008.–2010. gada lejupslīdes. Zemās cenas neveicina piedāvājumu, jo – kāpēc labu gleznu pārdot par lētu naudu, ja tas nav ārkārtīgi nepieciešams? Labāk, lai tā karājas pie sienas.
Treškārt, nopietnu kolekcionāru loks diemžēl nepaplašinās, bet, gluži pretēji, lēnām samazinās.
Ceturtkārt – nebūtu pareizi teikt, ka sabiedrība, tostarp jaunā paaudze, neinteresējas par mākslu, tomēr digitālā revolūcija, internets un citi postindustriālie efekti nosaka to, ka šobrīd ne jaunatne, ne vidusslānis praktiski it nemaz netiecas savās mājās vai darbavietā redzēt oriģinālus mākslas darbus – pašlaik pietiek ar reprodukciju vai attēlu uz ekrāna. Īpašumā esoši mākslas darbi vairs nav prestiža faktors. Savukārt izpratne par to, ka neviens datorā veidots attēls nevar aizstāt oriģinālu, vēl nav radusies.
Visbeidzot, viens no pašreizējās degradācijas iemesliem ir Latvijas mākslas tirgus hermētiskums un ilgstošā depopulācija: mūsu skaits samazinās, artefaktu daudzums palielinās.
Iespējamais risinājums, īpaši mūsdienu mākslas kontekstā, varētu būt netiešs valsts atbalsts, piemēram, plānojot būvniecību valsts un sabiedriskajā sektorā, iedalīt līdzekļus arī interjeru mākslinieciskajam veidolam. Turklāt pašlaik ir vērojams modernu kvalitatīvu mākslas izstāžu telpu trūkumu, bez kurām saskare ar dzīvo mākslu nav iespējama”.
Visu rakstu var izlasīt šeit.
Eleonora GailišaPreses un sabiedrisko attiecību nodaļaTālr: +371-67020506Fakss: +371-67020563E-pasts: [email protected]
